Mitrzemes - lauksaimniecības piesārņojuma mazināšanai | WWF Latvia

Mitrzemes - lauksaimniecības piesārņojuma mazināšanai



Kas ir mitrzemes?

Mitrzemes jeb mitrāji (angl. wetlands) ir purvi, upes un ezeri, strauti, mitras un pārplūstošas pļavas un meži, jūras piekraste, upju deltas un cilvēku veidotas ūdenstilpes – dīķi, karjeri un ūdenskrātuves. Tās ir ekosistēmas, kas pastāvīgi vai periodiski uzkrāj ūdeni.
Mitrāji ir apbrīnojamas un ļoti vērtīgas ekosistēmas – tie veic ūdens attīrīšanu no smagajiem metāliem un barības vielām, kas noplūst, piemēram, no lauksaimniecības zemēm.

Mitrāji papildina ar ūdeni gruntsūdeņus. Purvi uzkrāj lielu daudzumu oglekļa, palīdzot mīkstināt klimata pārmaiņas. Mitrājus izmanto materiālu un pārtikas ieguvē. Tie ir mājvieta neskaitāmam augu un dzīvnieku sugām.

Purvi, slapjās pļavas un meži darbojas kā milzīgi sūkļi, kas uztver ūdeni ilgstošās lietavās un vēlāk lēnām to atbrīvo, samazinot plūdu apjomu.
 
Latvijā liela daļa lauksaimniecībā izmantojamās platībās ir dabiski pārmitras vai periodiski pārplūstošas teritorijas, kas kavē kultūraugu attīstību un platību apstrādāšanu.

Lauksaimniecības zemju nosusināšana Latvijā uzsākta jau 17. gs. PSRS laikā sasniedzot 1,6 milj. ha ar drenāžu nosusinātu platību. Nosusinot mitrājus – dabiskās ‘ūdeņu attīrīšanas stacijas’ –, piesārņojums no lauksaimniecības zemēm brīvi aizplūst uz strautiem, upēm un jūru.
 
	© Pasaules Dabas Fonds
Z/S "Mežacīruļi" mitrzemes shēma
© Pasaules Dabas Fonds

Ko dara Pasaules Dabas Fonds?

Kopā ar partneriem veidojam pirmo mitrzemi - demonstrējumu objektu Latvijā.

Projekta mērķis: mērīt un demonstrēt kā mitrzemes palīdz attīrīt lauksaimniecības radīto piesārņojumu.

Kā mitrzemes izmantot lauksaimniecības piesārņojuma mazināšanai?

 
	© Linda Grīnberga
Mākslīgā mitrzeme Somijā.
© Linda Grīnberga
Mitrzeme ir ūdenskrātuve, kas spēj attīrīt lauksaimniecības radīto piesārņojumu ar augu barības vielām. Mitrzemes mērķis ir šīs barības vielas – fosfora un slāpekļa savienojumus – pārtvert, lai tās tālāk neaizplūst uz upēm, ezeriem un jūru, kur tās veicina eitrofikāciju, jeb aizaugšanu. Eitrofikācija ir viena no nozīmīgākajām Baltijas jūras problēmām.

Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas (HELCOM) dati liecina, ka tikai 5% no kopējā slāpekļa piesārņojuma nonāk tieši Baltijas jūras ūdeņos, pārējie 95% slāpekļa savienojumi tiek ievadīti kopā ar ieplūstošo noteci no upju baseiniem. Upju ūdeņi iepludinājuši Baltijas jūrā arī ap 92% fosfora savienojumu.

Eitrofikācijas problēmai nav viens risinājums, drīzāk – dažādu darbību komplekss, tostarp atbildīgi praktizēta lauksaimniecība. Viens no vienkāršākajiem un arī salīdzinoši nedārgiem veidiem, kā samazināt slāpekļa un fosfora savienojumu nonākšanu ūdensvidē no lauksaimniecības zemēm, ir  mitrzemju izveide vai atjaunošana.
 rel=
Mitrzemes (mitrāja) shēma.
© Grinberga / Jansons LLU
Mākslīgos mitrājus ir iespējams un vēlams veidot tā, lai tie izskatītos un funkcionētu līdzīgi kā dabiskie mitrāji.
Vienkāršoti iespējams definēt: mākslīgais mitrājs ir mākslīgi veidots dumbrājs, purvājs vai dīķis, kas veidots piesārņotas noteces, piemēram, sadzīves notekūdeņu, lauksaimniecības noteces, kā arī cita veida piesārņoto ūdeņu attīrīšanai.

Mākslīgajos mitrājos tiek izmantoti dabā notiekošie pašattīrīšanās procesi, t.sk. mitrāju īpašība aizturēt suspendētās augsnes daļiņas un izšķīdušās minerālvielas (Grinberga, Jansons, 2012). Vairāk par māklsīgajiem mitrājiem, to veidiem un funkcijām uzzini 
šeit.
 
 

Atbalsti ziedojot

  • Tavs ziedojums palīdz mums aizsargāt jūras intereses.