Uguns mežā | WWF Latvia

Uguns mežā



 rel=
Mežs atjaunojies pēc kontrolētās dedzināšanas Mežolē
© Pasaules Dabas Fonds
Uguns loma dabā nereti ir pārveidot un atjaunot.
Protams uzreiz var rasties jautājums, kas var būt labs no tik iznīcinošas parādības kā uguns?

Taču patiesībā uguns loma meža ekosistēmā, izteikti sausā skuju koku mežā, ir ļoti liela un nozīmīga veģetācijas veidošanā. Pirms aplūkot uguns nozīmi jāuzsver, kā šīs informācijas mērķis nav atbalstīt ļaunprātīgu rīcību, bet gan sniegt izskaidrojumu par uguni kā dabisku parādību mežā. 

Uguns – dabiskais traucējums

Cilvēku neskarta meža attīstību ietekmē dažādi dabiski traucējumi – uguns, vējš, ūdens, lielie augēdāji. Šiem traucējumiem attiecīgi evolucionāri ir pielāgojies viss floras un faunas sugu kopums.

Atšķirīgos meža tipos, piemēram, sausā priežu mežā un slapjā lapu koku mežā, šie traucējumi ir atšķirīgi. Pie tam – kas vienā meža tipā ir noteicošais, tas citā meža tipā, lūkojoties no sugu viedokļa, ir “pilnīgi nepazīstams”.

Kas ir atšķirīgs dabiskām parādībām pēc to ietekmes uz mežu?

Dabiskie traucējumi atšķiras pēc to radītajām izmaiņām audzē. Šādi iespējams izdalīt lokālos traucējumus un plaša mēroga traucējumus. Lokālie traucējumi (atsevišķu koku, krūmu vai to grupu bojā eja, piemēram, vēja, kukaiņu vai zālēdāju iedarbības dēļ) neizraisa mikrovides izmaiņas visā audzē vienlaikus. Šeit kokaudzes nomaiņa notiek pakāpeniski - daļa vecāko koku iet bojā, atdodot vietu jaunākajiem. Šādā audzē gandrīz nemainīgā mikrovide dod iespēju saglabāties sugām, kas pielāgojušās ilgstoši nemainīgiem apstākļiem. Šādi traucējumi izteiktāki vērojami slapjos mežos (izņemot slapjos priežu mežus).

Uguns ir plašāka mēroga traucējums, kas vienlaidus plašā audzes teritorijā rada ievērojamas izmaiņas. Pēc uguns ietekmes platībā mainās apgaismojums, mitruma un temperatūras režīms. Šāda traucējuma rezultātā priekšrocības rodas sugām ar ātru attīstības gaitu.

Uguns, kā dabisks traucējums, vērojams sausos skuju koku mežos, retāk - slapjos priežu mežos, vēl retāk - sausos lapu koku mežos, taču praktiski nekad - pārmitros egļu un lapu koku mežos.

Kā tiek veikta kontrolēta dedzināšana un kāpēc tā nepieciešama:
 

Uguns ietekme uz mežu

Mozaīkveida ainava skuju koku meža masīvos, gan arī atsevišķas audzes iekšienē veidojas dažādu apstākļu ietekmē, bet būtiska nozīme ir ugunij.

Liela daļa no veģetācijas dažādības, kas raksturīga skuju koku ainavai dabiskos apstākļos, ir arī periodisku ugunsgrēku rezultāts.

Mežam nedegot, tajā uzkrājas biezs humusa slānis un trupējušas koksnes substrāts dažādās sadalīšanās pakāpēs, kas pakāpeniski izmaina veģetācijas sastāvu kopumā. Ņemot vērā, ka pēctecība skuju koku mežos šādā vidē pakāpeniski ir virzīta uz egļu mežu, šādos mežos arī uguns trūkums nostiprina egles dominanci. Pakārtoti tas izmaina arī mikroklimata īpatnības konkrētā platībā - palielinās noēnojums, stabilizējas temperatūras svārstības un mitruma režīms.

Sausam priežu mežam raksturīgam dzīvnieku un augu sugu kopumam šeit zūd piemērota dzīves telpa. Cilvēka neietekmētos skuju koku mežos ugunsgrēks, atkarībā no augsnes tipa, reljefa, ekspozīcijas, atkārtojas reizi 40 - 200 gados, un daudzas augu un dzīvnieku sugas, kas šeit rod dzīves vidi, ir atkarīgas no šāda veida traucējumiem.

Uguns ietekmētās vietās sastopamas gan augu un dzīvnieku sugas, kas tieši “ierodas” uz šajā vietā radītajiem apstākļiem, gan arī citas augu sugas, kas izdzīvojušas un saglabājušās sporu, sēklu vai pazemes daļu veidā. Pēc ugunsgrēka šīs sugas ātri izplatās un aizņem izdegušo platību.

Augi, kas veido sēklas bankas mežos, spēj sēklas turēt miera stāvoklī, saglabājot to dīgtspēju, no viena plašāka traucējuma līdz otram. Līdzko rodas iespēja, tās it kā eksplodē un izplatās atklātajā platībā. Pēc noteikta laika posma, izmainoties mikrovidei, šīs sugas izzūd, taču patiesībā tās saglabā augsni pilnu ar sēklām un gaida nākamo iespēju. Izcils piemērs ir Bohemijas gandrene (Geranium bohemicum). Šis augs izplatās meža degumos otrajā vai trešajā gadā pēc ugunsgrēka, jo sēklu dīgšanai ir nepieciešama noteikta uzkarsēšana līdz temperatūrai, kādu dabiskos apstākļos mūsu klimatiskā joslā grūti sasniegt.

Degumi ir nozīmīgi ne tikai augu sugām. Tā, piemēram, degumu krāšņvabole (Oxypteris acuminata) savu mītni rod zem degušas priežu mizas.

Arī priedes ir daļēji pielāgojušās ugunsgrēkam. Tās, pateicoties biezajai mizai un augstajam vainagojumam, daudz labāk spēj izturēt uguns ietekmi kā egles un pārciest pat vairākus ugunsgrēkus.

Ugunsgrēkā egles iet bojā, turpretī priedes gandrīz pie jebkuras intensitātes ugunsgrēka vismaz daļa izdzīvo. Savukārt bojā gājušo resno kritalu iekšiene nodrošina stabilu mikroklimatu, kas rada dzīves vidi dažādiem organismiem.

Pēc ugunsgrēkiem, platībām pakāpeniski atjaunojoties, veidojas dažādvecuma kokaudze, ar izteikti vecu koku un resnas mirušas koksnes klātbūtni audzē. Ugunsgrēka vietā no koku sugām pirmās “ierodas” apses, bērzi, priedes, jeb sugas, kas piemērojušās gaišai un plašai videi, kā arī tām ir piemītoša spēja ražot lielu daudzumu sēklas. Pakāpeniski pēc noteikta laika posma šeit pievienojās egle – ēnu mīloša koku suga.

Cērtot sausu priežu kokaudzi kailcirtē, mēs zināmā mērā atdarinām uguni šādā mežā. Taču atšķirība ir tāda, ka pēc ugunsgrēka platībā saglabājās relatīvi vairāk dzīvi esoši atsevišķi koki, gan arī koki grupās, pie tam saglabājas liels apdegušas mirušās koksnes īpatsvars. Atšķirīgs ir arī uz augteni atstātais efekts, kā arī platības neregularitāte. 

Dabiskie traucējumi

  • Meža ugunsgrēki
  • Pašizrobošanās
  • Ūdens līmeņa svārstības
  • Dzīvnieku postījumi
  • Kukaiņi un meža slimības