Kāpēc neēst Baltijas mencu joprojām ir jēdzīgi? | WWF Latvia

Kāpēc neēst Baltijas mencu joprojām ir jēdzīgi?



Publicēts 08 jūlijs 2019   |  
Baltijas jūra, Kurzemes piekraste.
© Pasaules Dabas Fonds
Aicinot sabiedrību pievienoties kustībai “Lai jūra čum un mudž!”, manām, ka veidojas diskusija par kampaņas mērķiem un būtību. Ir labi, ka mūsu aicinājums izvēlēties alternatīvas Baltijas mencai, ir pamanīts. Tomēr vēlamies vērst uzmanību uz dažiem publiskajā telpā esošajiem maldus ceļiem.

Pirmā lielā „baža” bija par to, vai tad tiešām mēs nezinām, ka mencas dzīvi grūtāku padara ne tikai nozveja, bet arī citi apstākļi. Piemēram, pelēkie roņi, kam mencas garšo un kas izplata nelāgus parazītus. Tāpat arī Baltijas jūras ekoloģiskais stāvoklis kopumā ir slikts – tā cieš no eitrofikācijas. Vēl arī zinātnieki ir norādījuši, ka ne visi iemesli, kāpēc mencai Baltijas jūras austrumu daļā klājas aizvien sliktāk, ir skaidri. Var būt arī tā, ka ja mencu šajā pusē vairs nezvejo, zivju resursi vienalga turpina samazināties. Taču, mūsuprāt, ir jādara viss, lai mencu situāciju uzlabotu. Ja ir zināms, ka lielākoties cilvēki ceļu satiksmes negadījumos Latvijā iet bojā nepareizi izvēlēta ātruma dēļ, tas taču nenozīmē, ka nav jēga pievērst uzmanību arī automašīnas tehniskajam stāvoklim. Turklāt, lēmums par atteikšanos no  Baltijas mencas, ir arī veids, kā ikviens cilvēks var palīdzēt Baltijas jūrai atlabt. Visi citi ceļi – diskusijas par to, ko darīt ar roņiem, kā apsaimniekot laukus videi draudzīgāk un visbeidzot, kā mazināt cilvēces ietekmi uz klimata pārmaiņām, ir daudz kompleksāki. Neizvēloties Baltijas mencu, nav nepieciešams sēdēt darba grupās, ieviest inovatīvas tehnoloģijas ražošanā, debatēt ar lielvalstu līderiem.
Iespējams, Starptautiskā jūras pētniecības padome (ICES) ir organizācija, kas vislabāk no visiem apzinās, ka ir dažādi faktori, kas ietekmē mencu populāciju, bet tieši viņi mencu zveju Baltijas jūras austrumu daļā aicina aizliegt.

Otrs lielais pārmetums ir abstraktāks. Proti, tiek norādīts, ka mūsu mērķis patiesībā ir atbalstīt Rietumu kapitālistus un iznīcināt vietējo ražošanu. Tās ir muļķības!

Pirmkārt, arī Latvijas zivsaimnieki ir norādījuši, ka piekristu mencu zvejas aizliegumam kopumā. Līdz ar to, rodas jautājums, kas tad īsti vēl aizstāv mencu zvejas turpināšanu? Šeit jāpiemin, ka ne visu jūrā un iekšzemes ūdeņos nozvejoto zivju ceļi ir skaidri un saprotami. Jāpiebilst, ka līdzīgus aicinājumus vides organizācijas izplata arī citās Baltijas jūras valstīs. Otrkārt, Eiropas Savienības zivsaimniecības politika tik tiešām ir bijusi vērsta uz to, lai pārzvejas dēļ aizvien samazinātu zveju jūrā, tā saglabājot zivju resursus arī nākamajām paaudzēm. Taču vienlaikus ES ir arī mudinājusi un atbalstījusi akvakultūru un zivjaudzētavu izveidi arī tāpēc, ka tā  vienkārši ir ilgtspējīgāka zivsaimniecība. Protams, arī zivjaudzētavas var būt dažādas, taču Latvijā šāds uzņēmējdarbības veids attīstās. Nu aizvien pieejamākas ir Latvijā audzētās foreles, karpas, stores un citas zivis. Toties jūrā joprojām ir pieejamas reņģes un brētliņas. Palielinās invazīvās sugas – jūras grunduļa, izplatība, ko zinātnieki aicina zvejot īpaši sirsnīgi. Iespējas zvejot jūrā joprojām ir, un tā tas būs arī nākotnē, ja būsim atbildīgi par dabas daudzveidības saglabāšanu.
 
 
Baltijas jūra, Kurzemes piekraste.
© Pasaules Dabas Fonds Palielināt

komentāri

blog comments powered by Disqus