Eiropas Komisija neizrāda atbalstu ilgtspējīgai zivju resursu nozvejai Baltijas jūrā, kuras aizsardzība eksistē vien “uz papīra” | WWF Latvia

Eiropas Komisija neizrāda atbalstu ilgtspējīgai zivju resursu nozvejai Baltijas jūrā, kuras aizsardzība eksistē vien “uz papīra”



Publicēts 19 septembris 2019   |  
Zvejas kuģis
© Antonio Busiello / WWF-US
Eiropas Komisijas priekšlikums par 2020. gada nozvejas iespējām Baltijas jūrā neatbilst Kopējās Zivsaimniecības politikas (KZP) noteiktajām prasībām un zinātnieku rekomendācijām, bet Baltijas jūras aizsargājamās teritorijas eksistē vien “uz papīra” – tās bioloģiskā daudzveidība netiek aizsargāta efektīvi.

30. augustā Eiropas Komisija (EK) publicēja 2020. gada priekšlikumus par 9 no 10 nozvejas kvotām Baltijas jūrā. Pašreizējais priekšlikums būs pamats sarunām starp zivsaimniecības ministriem Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomē, kas norisināsies 14. un 15. oktobrī Luksemburgā. Tur tiks pieņemts lēmums par nozvejas iespējām Baltijas jūrā nākamajam gadam. Neskatoties uz noteikto mērķi Kopējās Zivsaimniecības politikas ietvaros – izbeigt pārzveju Eiropā līdz 2020. gadam – 3 no 9 nozvejas kvotu priekšlikumiem pārsniedz zinātniskos ieteikumus.

“Arī šogad Eiropas Komisija ignorē zinātniskās rekomendācijas, kas iesaka ierobežot rietumu Baltijas siļķu zveju. Šoreiz šis priekšlikums ir satraucošāks, jo tas ir pretrunā ar Kopējās Zivsaimniecības politikas mērķi - nodrošināt ilgtspējīgu nozvejas līmeni līdz 2020. gadam. Turklāt arī abi Baltijas laša nozvejas kvotu priekšlikumi pārsniedz zinātniskās rekomendācijas. Pārzvejas turpināšanās nepalīdzēs mūsu jau tā novājinātajiem zivju resursiem atjaunoties,” stāsta  projektu vadītāja Elza Ozoliņa.

Pavasarī publicētās Starptautiskās Jūras pētniecības padomes (ICES) rekomendācijas norāda, ka austrumu Baltijas mencu nozvejas kvotām nākamajā gadā ir jābūt nullei, kas attiecas arī uz piezveju. Tomēr EK priekšlikums neatspoguļo šīs rekomendācijas. Austrumu Baltijas menca ir kritiskā stāvoklī, un ir nepieciešams, lai tiktu ņemti vērā ICES ieteikumi attiecībā uz nozvejas iespējām Baltijas jūrā, lai arī nākotnē jūra čum un mudž no zivīm. Tā, piemēram, par austrumu Baltijas mencu likteni vēl īstas skaidrības nav, jo EK pašlaik piedāvā noteikt kvotas mencu piezvejai citu zivju sugu nozvejā. Tai pašā laikā, Pasaules Dabas Fonds (WWF) pozitīvi atzīst EK nostāju sekot ICES rekomendācijām citu zivju krājumu saglabāšanā, kā Baltijas jūras rietumu daļas mencu, centrālās daļas, Rīgas līča un Botnijas līča reņģu, kā arī Baltijas jūras zeltplekstes un brētliņu krājumu saglabāšanā.

Pārtraukt zivju resursu pārzveju var šeit un tagad, ja vien tiek pieņemti pareizi politiskie lēmumi. Baltijas jūras reģiona zivsaimniecības ministriem (Latvijas gadījumā – zemkopības ministram) ir viss nepieciešamais, lai pieņemtu pareizos lēmumus ilgtspējīgām nozvejas kvotām nākamajam gadam oktobra sarunu laikā – politikas vadlīnijas ar juridiski saistošu termiņu izbeigt pārzveju līdz 2020. gadam un ICES zinātniskās rekomendācijas. Ņemot vērā šīs prasības visām Baltijas jūras nozvejas kvotām, tas ievērojami palīdzētu Baltijas jūras ekosistēmai atjaunoties ilgtspējīgā zivju resursu līmenī, nodrošinot piekrastes iedzīvotāju un zvejnieku labklājību.

Baltijas jūrai draud ne tikai zivju resursu pārzveja, bet arī 2020. gada bioloģiskās daudzveidības aizsardzības mērķu nesasniegšana Bioloģiskās daudzveidības konvencijas ietvaros (Aichi 11. mērķis**). Pasaules Dabas Fonda (WWF) publicētais ziņojums norāda, ka Eiropas Savienības un Baltijas jūras reģiona dalībvalstīm pietrūkst efektīvas bioloģiskās daudzveidības aizsardzības Baltijas jūrā – vien 7% no kopējiem 16% aizsargājamo Baltijas jūras teritoriju* ir izveidoti pārvaldības plāni dabas daudzveidības apdraudējumu novēršanai Baltijas jūrā. Eiropā kopumā tikai 1.8% jūras aizsargājamo teritoriju ir izveidoti pārvaldības plāni, kamēr 12.4% jūras teritoriju ir pakļautas aizsardzībai.

Aizsargājamām jūras teritorijām būtu jāveido tīkls, kas aizsargā dažādus bioloģiskās daudzveidības biotopus un zonas ar augstu ekonomisko vērtību, sākot no krasta līdz dziļākiem ūdeņiem, taču daudzām ES valstīm, tostarp Latvijai, aizsargājamās teritorijas ir iezīmētas, bet pārvaldības plāni nav izstrādāti – bez šiem plāniem šīs teritorijas nav nekas vairāk kā kartē atzīmēti punkti. Tomēr “uz papīra” Baltijas jūras reģiona valstis ir izpildījušas prasības, kuras noteiktas Aichi 11. mērķī – saglabāt vismaz 10% piekrastes un jūras teritoriju. Rezultātā bioloģiskā daudzveidība netiek aizsargāta efektīvi.

Aizsargājamo jūras teritoriju plānojumā ir arī jāņem vērā to atrašanās vieta un savienojamība. Pētot Baltijas jūras aizsargājamās teritorijas, tika atklāts, ka tās atrodas pārāk tālu viena no otras, nenodrošinot savienojumu starp dažādiem biotopiem un sugām. Šīs teritorijas nedarbojas kā tīkls. Tas savukārt nozīmē to, ka aizsargājamās teritorijas nepilda savu mērķi – visaptverošu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību.

“Jūras aizsargājamās teritorijas ir izveidotas, lai nodrošinātu īpašu sugu vai dzīvotņu aizsardzību jūras ekosistēmās. Lai sasniegtu globālos mērķus jūras aizsardzībā līdz 2020. gadam, ir svarīgi, ka šīs aizsargājamās teritorijas izpildītu savu mērķi, izmantojot visaptverošus un realizējamus pārvaldības plānus bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai,” komentē Pasaules Dabas Fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena.

“Aizsargāt svarīgos jūras biotopus, izmantojot efektīvu pārvaldību, jābūt Baltijas jūras reģiona valstu prioritātei. Tas ir ieguldījums jūras nākotnē, nodrošinot noturību gan pret klimata pārmaiņām, gan pret pārmērīgu jūras resursu izmantošanu Baltijas jūrā,” turpina Jentgena.

Baltijas jūra ir viena no piesārņotākajām jūrām pasaulē. Lai Baltijas jūras stāvoklis kļūtu optimāls, ir jāpielieto dažādi, visaptveroši risinājumi un, balstoties uz zinātniskajām rekomendācijām, efektīva Eiropas jūru aizsardzība no kopējās jūras platības līdz 2030. gadam jāsasniedz vismaz 30%. Ja Baltijas jūrā tiks noteikts mencu nozvejas un piezvejas aizliegums, ir svarīgi zivju populācijas un to dzīvotnes neapdraudēt arī citos veidos, piemēram, Baltijas jūrā mazinot eitrofikācijas līmeni, smago metālu un atkritumu piesārņojumu.
 
* Saskaņā ar Starptautiskās dabas aizsardzības savienības (ICUN WCPA) Pasaules aizsargājamo teritoriju komisijas definīciju MPA ir “skaidri noteikta ģeogrāfiska teritorija, kas ir atzīta, veltīta un pārvaldīta ar likumīgiem vai citiem efektīviem līdzekļiem, lai sasniegtu ilgtermiņa dabas aizsardzību ar saistītajiem ekosistēmas pakalpojumiem un kultūras vērtībām.”

Ir dažādas MPA kategorijas, sākot no pilnībā aizsargājamām teritorijām (piemēram, jūras rezervāti) līdz daudzfunkcionālām teritorijām, tomēr vienojošais faktors ir tas, ka par MPA var uzskatīt tikai tās teritorijas, kuru primārais mērķis ir dabas aizsardzība.

** AICHI 11 mērķis: līdz 2020. gadam vismaz 17% sauszemes un iekšējo ūdens teritoriju un 10% piekrastes un jūras teritoriju, īpaši teritorijas, kam ir liela nozīme bioloģiskajā daudzveidībā un ekosistēmu pakalpojumos, tiek saglabāti, izmantojot efektīvus un vienlīdzīgi pārvaldītas, ekoloģiski reprezentatīvas un labi savienotas aizsargājamo teritoriju sistēmas, kas tiek integrētas plašākā ainavā.
Zvejas kuģis
© Antonio Busiello / WWF-US Palielināt
MPA procentuālais daudzums katrā Baltijas jūras reģiona valstī ar un bez pārvaldības plāniem
© WWF EPO Palielināt

komentāri

blog comments powered by Disqus