Par tauru kādreizējo klātbūtni Latvijā liecina arheoloģiskie atradumi vairākās vietās, piemēram, Embūtē, un tautasdziesmas. Iespējams no vārda “taurs” ir radušies nosaukumi Taurupe, Taurene un Taurkalne.

Līdzīgi mājas govīm tauri ir atgremotājdzīvnieki. Tā kā tie nenoplūc zāli līdz pašai zemei, tad vasarā neapēsto zāli tie izmanto ziemā, līdz ar to tauriem ir vajadzīgas plašas ganības. Tauru ganīšanās īpatnības ir labvēlīgas to ziedaugu attīstībai, kuri saglabājas līdz galam nenoplūktajā zālē.

Ziemas periodā, tie ēd arī koku atvases, mizu un krūmājus. Lai dabūtu sulīgākas lapas no koku galotnes, tauri to pieliec pie zemes ar ragiem.

Tauru ģimenes grupu veido tauru govis ar savām meitām, mazmeitām un viņu bērniem. Arī jaunie buļļi līdz 3 vai 4 gadu vecumam nepamet ģimenes grupu. Pārošanās laikā katra ģimenes grupa pievienojās kādai tauru buļļu grupai.

Bariem migrējot lielās teritorijās, iespēja aplecināt ģimenes grupas govi ir maza. Bieži tauri veido ganības savvaļas zirgiem, jo pārtiek no garākas zāles nekā tie.

Tauri draudzīgi sadzīvo ar citiem lielajiem zālēdājiem - mežacūkām, aļņiem, sumbriem, stirnām, savvaļas zirgiem. Vājākos taurus var pieveikt slimības, laika apstākļi un arī bads. Pēc nāves tos kā barību izmanto citi zīdītāji, putni un kukaiņi.

Tauru teļi parasti dzimst pavasarī (aprīlī un maijā), līdz ar to saīsinās periods, kura laikā teļu kustību gausums un neaizsargātība kavē bara pārvietošanos. Tauru govīm ir mazi tesmeņi un tās nav jāslauc- visu pienu izdzer teļi.

Pirms teļu piedzimšanas, govis pamet baru, lai klusā vietā laistu pasaulē teļu. Pirmās dienas pēc piedzimšanas teļi slēpjas zālē un govs ierodas to pabarot tikai dažas reizes dienā. Teļam pieaugot, tas pievienojas pārējo govju baram.