What would you like to search for?

Lašu aizsardzība
© Wild Wonders of Europe / Magnus Lundgren / WWF

Eiropas valstīs savvaļas lašu populācijas ir samazinājušās par 40-80%. Tās samazinājušās arī Latvijā. Beļģijā, Holandē, Šveicē, Vācijā, Čehijā un Slovākijā no 1960. līdz 1998. gadam savvaļas laši bija pilnībā iznīcināti. Galvenie lašu izzušanas iemesli ir upju piesārņojums, upju aizsprosti un intensīva lašu nozveja, tostarp, nelegāla zveja. Latvijā savvaļas laši ir sastopami Gaujas, Irbes, Salacas un Ventas baseinu upēs.

Savvaļas laši Latvijā
Atlantijas lasis ir migrējoša zivs, kas nārsto saldūdenī, bet dzīvo un barojas jūrā. Lašiem un taimiņiem ir līdzīgs dzīvesveids un tos bieži vien nozvejo kopā. Abas sugas dzīvo Atlantijas okeāna ziemeļdaļā, Baltijas jūrā, atsevišķos Ziemeļeiropas ezeros un Ziemeļamerikas ziemeļaustrumos. Baltijas jūras baseinā lašu mazuļi paliek saldūdenī 1–3 gadus, pēc tam tie migrē uz piekrasti vai atklātu jūru, kur uzturas vēl 1–4 gadus. Nārstot laši un taimiņi atgriežas upēs, kurās dzimuši.

Diemžēl, daudzās upēs ir iznīcinātas vai samazinājušās lašveidīgo zivju nārstam piemērotas teritorijas. Šodien laši un taimiņi atrodami tikai aptuveni ceturtajā daļā no upēm, kas ieplūst Baltijas jūrā, kur šīs zivis iepriekš dzīvojušas. Upes tiek nosprostotas, lai izbūvētu hidroelektrostacijas. Tajās nokļūst piesārņojums no kanalizācijas un lauksaimniecības, kas noved pie nārsta vietu aizaugšanas.  

Liela daļa veikalos nopērkamo lašu ir audzēti Skandināvijas un Britu salu zivju audzētavās. Tā ir viena no visbiežāk Eiropas akvakultūras saimniecībās audzētajām zivīm. Laši tiek audzēti jūrā vai upes grīvās iegremdētos sprostos.
Uzziņai
Rudenī Latvijā aizliegts makšķerēt un spiningot gan lašus, gan taimiņus. Visās upēs, izņemot Daugavu, aizliegts zvejot ar tīkliem no 1. septembra līdz 30. novembrim. Zvejas rīkiem obligāti jābūt marķētiem ar zvejnieka vārdu, uzvārdu un licences numuru.

Redzot pārkāpumus, zvaniet atbildīgajam Valsts vides dienesta inspektoram. Neņemiet ārā no upes atstātos zvejas rīkus. Ja inspektors jūs aizturēs, jūs nevarēsiet pierādīt, ka neesat maluzvejnieks.

Laši nārsto oktobra beigās - novembrī. Tie atgriežas nārstot tieši tās pašas upes posmā un pietekā,  kur tie dzimuši. Šo lašu navigācijas spēju sauc par homingu. Atklātā jūrā laši, līdzīgi gājputniem, orientējas pēc zemes ģeomagnētiskā lauka, saules kompasa un iekšējā bioloģiskā pulksteņa, bet upju grīvās - pēc katrai upei piemītošā specifiskā ķīmiskā sastāva.

Lašu mātīte ar asti izrok oļos vairākas bedrītes - ligzdas, kurās iznērš ap 10 tūkstošiem ikru. Tos apaugļo tēviņi. Ikru attīstība ilgst visu ziemu un izšķīlušies mazuļi izlien no grunts tikai maija sākumā. Laša mazuļi visa saldūdens perioda laikā dzīvo seklos, krāčainos upju posmos, netālu no nārsta ligzdas vietas.

Mazuļi uzturas plašās, saulei atklātās vietās ligzdas tuvumā, Tie peld pret straumi un barojas, ķerot ūdens nestos kukaiņu kāpurus, bet no ūdens ārā nelec. Mazuļi dienām, nedēļām, pat visu vasaru uzturas vienā vietā, tikai nedaudz mainot savu pozīciju. Lasēni pēc raibā - zaļgandzeltenā ar sarkaniem punktiņiem - ķermeņa krāsojuma ir līdzīgi forelēm. Tos var atšķirt pēc tauku spuriņas, kas lasēniem ir pelēcīga, bet forelei un taimiņa mazuļiem - ar sārtu apmali.

Viena vai divu gadu saldūdens dzīves laikā lasēni izaug 11-15 cm garumā, līdz sasniedz, tā saucamo. smolta (sudrabošanās) stadiju. Smolti dodas jūrā maijā, sākumā uzturas piekrastē, taču drīz vien aizpeld atklātā Baltijas jūrā.

Bioloģiski ļoti īpatnēji ir, tā saucamie, laša pundurtēviņi. Lielākā daļa mazuļu - tēviņu, kas auguma un izskata ziņā būtiski neatšķiras no pārējiem, nobriest jau otrajā upes dzīves gadā un rudenī piedalās nārstā kopā ar lielajiem tēviņiem. Malu zvejnieki, ķerot lielos lašus nārsta laikā ar strāvu, bieži vien nosit arī "forelītes" - patiesībā laša mazuļus.

Zīmīgi, ka nākamajā pavasarī pēc nārsta pundurtēviņi smoltificējas un dodas jūrā līdz ar pārējiem mazuļiem. Jūrā izauguši un nobrieduši, bijušie pundurtēviņi nāk nārstot upē kā lielie laši. Laša tēviņu divējādais nārsts veicina populācijas ģenētiskās daudzveidības saglabāšanos atsevišķu paaudžu neražas gadījumā.

Lašu migrāciju, augšanu un izdzīvošanu jūrā pēta ar to iezīmēšanu, piestiprinot zem muguras spuras numurētu plastmasas zīmīti. Noskaidrots, ka Latvijas izcelsmes laši, barojoties, migrē pa visu Baltijas jūru, ieskaitot Somu un Botnijas līčus, kā arī Bornholmas salas rajonu. Tie aizpeld no dzimtās upes līdz pat  800 kilometriem tālu.
Lašu dzīves cikls
Lašu dzīves ciklu var nosacīti iedalīt trijos posmos: 
- Lašu nārsts un ikru attīstība upē; 
- Lašu mazuļu dzīves posms upē; 
- Migrācija uz jūru un pieauguša laša atgriešanās dzimtajā upē, lai nārstotu.

Kas nepieciešams lasim?

Lašu nārsts un ikru attīstība
- Straumes ātrums 25-90 cm/s
- Upes dziļums 17-76 cm
- Oļu izmērs 2-11 cm
- Smiltis 20%
- Skābekļa daudzums ūdenī 7-8 mg/l

Lašu mazuļu attīstība upē
- Straumes ātrums 50-75 cm/s
- Upes dziļums 20-40 cm
- Skābekļa daudzums ūdenī 6-8 mg/l

Migrācija uz jūru un pieauguša laša atgriešanās dzimtajā upē
- Iespēja brīvi migrēt
- Barības resursi jūrā
- Netraucēts nārsta process