The WWF is run at a local level by the following offices...
- WWF Global
- Adria
- Argentina
- Armenia
- AsiaPacific
- Australia
- Austria
- Azerbaijan
- Belgium
- Bhutan
- Bolivia
- Borneo
- Brazil
- Bulgaria
- Cambodia
- Cameroon
- Canada
- Caucasus
- Central African Republic
- Central America
- Chile
- China
- Colombia
- Croatia
- Democratic Republic of the Congo
- Denmark
- Ecuador
- European Policy Office
- Finland
Mitrāji
© Fernando Franceschelli / WWF-Brazil
Mitrāji ir neizmērojamas dabas bagātības, tās nodrošina ar barību un dzīves vietu bezgala lielu skaitu dzīvu būtņu. Tāpat tie kontrolē eitrofikāciju, uzņemot sevī kā sūklis lauksaimniecībā noplūdušās barības vielas.
Kas ir mitrāji?
Mitrāji jeb mitrzemes ir ekosistēmas, kas pastāvīgi vai periodiski uzkrāj ūdeni.
Praktiski tie ir visi ūdeņi un teritorijas, kur sastopas zeme un ūdens: purvi, upes, ezeri, strauti, palieņu pļavas, mitri un pārplūstoši meži, jūras piekraste, upju deltas. Tās var būt arī cilvēku veidotas ūdenstilpenes: dīķi, karjeri, ūdenskrātuves, mākslīgi veidotas mitrzemes.
MITRĀJI IR APBRĪNOJAMAS UN ĻOTI VĒRTĪGAS EKOSISTĒMAS
Mitrāji darbojas kā dabiskie filtri. Tie veic ūdens attīrīšanu no smagajiem metāliem un barības vielām, kas noplūst, piemēram, no lauksaimniecības zemēm.
Mitrāji papildina ar ūdeni gruntsūdeņus. Purvi uzkrāj lielu oglekļa apjomu, tādējādi palīdzot mazināt klimata pārmaiņas. Tajos mājo neskaitāms daudzums augu un dzīvnieku sugu. Purvi, slapjās pļavas un meži darbojas kā milzīgi sūkļi, kas uzkrāj ūdeni ilgstošās lietavās un vēlāk lēnām to atbrīvo, samazinot plūdu apjomu. Ja upes iztaisno un mitrājos izrok grāvjus, tie novada ūdeni pārāk strauji, tādējādi palielinot plūdu iespējas lejtecē.
Latvijā liela daļa lauksaimniecībā izmantojamās platības ir dabiski pārmitras vai periodiski pārplūstošas teritorijas, kas kavē kultūraugu attīstību un platību apstrādāšanu.
Lauksaimniecības zemju nosusināšana Latvijā uzsākta jau 17. gadsimta laikā, sasniedzot 1,6 miljonus hektāru platību. Nosusinot mitrājus – dabiskās ūdens attīrīšanas stacijas –, piesārņojums no lauksaimniecības zemēm brīvi aizplūst uz strautiem, upēm un jūru.
Praktiski tie ir visi ūdeņi un teritorijas, kur sastopas zeme un ūdens: purvi, upes, ezeri, strauti, palieņu pļavas, mitri un pārplūstoši meži, jūras piekraste, upju deltas. Tās var būt arī cilvēku veidotas ūdenstilpenes: dīķi, karjeri, ūdenskrātuves, mākslīgi veidotas mitrzemes.
MITRĀJI IR APBRĪNOJAMAS UN ĻOTI VĒRTĪGAS EKOSISTĒMAS
Mitrāji darbojas kā dabiskie filtri. Tie veic ūdens attīrīšanu no smagajiem metāliem un barības vielām, kas noplūst, piemēram, no lauksaimniecības zemēm.
Mitrāji papildina ar ūdeni gruntsūdeņus. Purvi uzkrāj lielu oglekļa apjomu, tādējādi palīdzot mazināt klimata pārmaiņas. Tajos mājo neskaitāms daudzums augu un dzīvnieku sugu. Purvi, slapjās pļavas un meži darbojas kā milzīgi sūkļi, kas uzkrāj ūdeni ilgstošās lietavās un vēlāk lēnām to atbrīvo, samazinot plūdu apjomu. Ja upes iztaisno un mitrājos izrok grāvjus, tie novada ūdeni pārāk strauji, tādējādi palielinot plūdu iespējas lejtecē.
Latvijā liela daļa lauksaimniecībā izmantojamās platības ir dabiski pārmitras vai periodiski pārplūstošas teritorijas, kas kavē kultūraugu attīstību un platību apstrādāšanu.
Lauksaimniecības zemju nosusināšana Latvijā uzsākta jau 17. gadsimta laikā, sasniedzot 1,6 miljonus hektāru platību. Nosusinot mitrājus – dabiskās ūdens attīrīšanas stacijas –, piesārņojums no lauksaimniecības zemēm brīvi aizplūst uz strautiem, upēm un jūru.
© WWF BEP
Kā izmantot mitrzemes lauksaimniecības piesārņojuma mazināšanai?
Lauksaimniecībā mitrzemes darbojas kā ūdenskrātuves, kas spēj attīrīt lauksaimniecības mēslojuma radīto piesārņojumu. Mitrzemes mērķis ir šīs barības vielas – fosfora un slāpekļa savienojumus – pārtvert, lai tās tālāk neaizplūst uz upēm, ezeriem un jūru, kur tās veicina eitrofikāciju, jeb aizaugšanu. Eitrofikācija ir viena no nozīmīgākajām Baltijas jūras problēmām.
Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas (HELCOM) dati liecina, ka tikai 5% no kopējā slāpekļa piesārņojuma nonāk tieši Baltijas jūras ūdeņos, bet pārējie 95% tiek ievadīti kopā ar ieplūstošo noteci no upju baseiniem. Upju ūdeņi iepludinājuši Baltijas jūrā arī ap 92% fosfora savienojumu.
Eitrofikācijas problēmai nav viena risinājuma. Tas ir dažādu darbību kopums, tostarp, atbildīgi veikta lauksaimniecība. Viens no vienkāršākajiem un salīdzinoši lētiem veidiem, kā samazināt slāpekļa un fosfora savienojumu nonākšanu ūdensvidē, ir mitrzemju izveide vai atjaunošana.
Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas (HELCOM) dati liecina, ka tikai 5% no kopējā slāpekļa piesārņojuma nonāk tieši Baltijas jūras ūdeņos, bet pārējie 95% tiek ievadīti kopā ar ieplūstošo noteci no upju baseiniem. Upju ūdeņi iepludinājuši Baltijas jūrā arī ap 92% fosfora savienojumu.
Eitrofikācijas problēmai nav viena risinājuma. Tas ir dažādu darbību kopums, tostarp, atbildīgi veikta lauksaimniecība. Viens no vienkāršākajiem un salīdzinoši lētiem veidiem, kā samazināt slāpekļa un fosfora savienojumu nonākšanu ūdensvidē, ir mitrzemju izveide vai atjaunošana.
Mākslīgie mitrāji
Mākslīgās mitrzemes iespējams un vēlams veidot tā, lai tās izskatītos un funkcionētu līdzīgi dabiskajiem mitrājiem. Vienkāršāk sakot, mākslīgais mitrājs ir cilvēku veidots dumbrājs, purvājs vai dīķis, kas radīts piesārņotas noteces, piemēram, sadzīves notekūdeņu, lauksaimniecības noteces, kā arī cita veida piesārņoto ūdeņu attīrīšanai.
Mākslīgajās mitrzemēs tiek izmantoti dabā notiekošie pašattīrīšanās procesi - spēja aizturēt un uzkrāt suspendētās augsnes daļiņas un izšķīdušās minerālvielas. Vairāk par māklsīgajiem mitrājiem, to veidiem un funkcijām uzzini šeit.
Mākslīgajās mitrzemēs tiek izmantoti dabā notiekošie pašattīrīšanās procesi - spēja aizturēt un uzkrāt suspendētās augsnes daļiņas un izšķīdušās minerālvielas. Vairāk par māklsīgajiem mitrājiem, to veidiem un funkcijām uzzini šeit.