Baltijas jūra ir jaunākā jūra uz mūsu planētas. Tā radās tikai pirms nieka 10 000–15 000 gadu, kūstot ledus masām, kas klāja reģionu. Īpašu hidrogrāfisko un klimatisko apstākļu dēļ šī ir viena no planētas lielākajām iesāļā ūdenstilpēm. Sālsūdens no Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļas sajaucas ar saldūdeni no upēm un strautiem, kas tek cauri 14 sateces baseina valstīm, kas teritoriāli ir četras reizes lielāka, nekā pati jūra. Tieši tādēļ visa šī ekosistēma ir ļoti īpaša un jūtīga, ar unikālu floru un faunu. Baltijas jūrā mīt vairākas nozīmīgas sugas, tostarp, cūkdelfīns, menca un lasis. Minētās īpašības padara jau tā trauslo ekosistēmu ļoti viegli izpostāmu.

Pēdējo 100 gadu laikā Baltijas jūras stāvoklis ir dramatiski pasliktinājies. Cilvēku darbības rezultātā  (pārzveja, piesārņojums, pieaugošās klimata pārmaiņu sekas u.c.) mainās ekoloģiskais līdzsvars, samazinās pieejamie resursi, pārsniedzot to dabiskās atjaunošanās iespējas. Papildus visam, Baltijas jūra ir viena no visintensīvāk izmantotajām jūrām uz planētas. 

Iznīcinot Baltijas jūras ekosistēmu, mēs zaudējam lielu daļu sava kultūras mantojuma, nozīmīgi samazinām ekonomiskos ieguvumus, kā arī neatgriezeniski iejaucamies dabas procesos.

Daudziem no mums patīk atpūsties pie Baltijas jūras saulainās dienās. Dažiem no mums pat ir palaimējies un mums pieder māja kaut kur piekrastē. Gan tas, kā mēs jūtamies pie jūras, kā izbaudām to, gan cenu zīme pie mūsu piejūras mājas - tas viss atkarīgs arī no ūdens kvalitātes jūrā. 

Šie ir tikai nelieli piemēri tam, ko sniedz jūra. Tā saucamie - “ekosistēmu pakalpojumi”. Termins “ekosistēma” apraksta augu un dzīvnieku savstarpējo mijiedarbību un ietekmi uz fizisko vidi - augsni, ūdeni, mikrorganismiem. Ekosistēmā pastāvīgi notiek enerģijas, vielu un informācijas aprite, kas nodrošina tās funkcionēšanu. Ekosistēmu pakalpojumi ir daudzi un dažādi labumi, kuri nodrošina ne tikai cilvēka eksistenci, bet arī labklājību.
 

 

Apgādes pakalpojumi nodrošina mūs ar pārtiku, ūdeni, kā arī ar enerģiju, mēslojumu, rupjo lopbarību, izejvielām farmācijas un ķīmiskajai rūpniecībai. 

Regulējošie pakalpojumi attiecas uz klimata, nokrišņu, ūdens, atkritumu un slimību izplatības regulēšanu.  Okeāns nodrošina mūs ar skābekli (O2), ko ieelpojam. Vienlaikus tā ir lielākā dabiskā oglekļa dioksīda (CO2) tvertne uz Zemes, bez kuras klimata izmaiņas būtu neaprakstāmi nozīmīgākas. Arī jūras regulē vietējos klimata apstākļus, barības vielas, nevēlamus kaitēkļus, piemēram, toksisko aļģu ziedēšanu, tās aizsargā no ekstrēmiem laika apstākļiem, uzglabā sevī mūsu atkritumus. 

Atbalsta pakalpojumi ietver sevī bioģeoķīmiskos ciklus (ceļi, pa kuriem pārvietojas ķīmiskie elementi caur abiotiskiem un biotiskiem nodalījumiem), primāro ražošanu (saules enerģijas pārvēršana biomasā), barotnes dinamiku (procesi, kuros barības vielas tiek pārnestas no viena ekosistēmas organisma uz citu), bioloģisko daudzveidību, biotopu pieejamību un noturību (traucējumu vai stresa daudzums, ko ekosistēma var absorbēt un saglabāt savu spēju atjaunoties).

Kultūras pakalpojumi ietver skaistumu, iedvesmu un atpūtu, kas veicina mūsu garīgo labklājību. Tajos ietilpst gan vēsturiskais mantojums, gan izglītibas iespējas, gan ainavas saglabāšana, kā arī viss, ko spēsim saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm. 

Ekosistēmu pakalpojumi bez šaubām ir cilvēka dzīves un attīstības pamats. Diemžēl, mūsu industrializētajā sabiedrībā daba un tās vērtības tiek ignorētas līdz brīdim, kamēr mūsu darbība rada nozīmīgus, reizēm neatgriezeniskus zaudējumus. Cilvēki beidzamo gadsimtu laikā mainījuši praktiski visas Zemes dabiskās ekosistēmas, iegūstot resursus savai pastāvēšanai. Protams, cilvēku dzīves un ekonomiskā labklājība ir augusi. Tomēr uzskats, ka saņemam dabas labumus “par velti” - tai ziņā, ka tie nevienam nepieder un neviens par tiem nemaksā - radījis draudus, ka pietiekami nenovērtējam dabas nozīmi. Ekonomiskais uzplaukums, kas balstīts uz iznīcinošu dabas resursu patēriņu, sasniegts par ļoti lielu cenu.

Ilgtspējīgu dabas kapitāla izmantošanu var panākt tikai tad, ja mēs:

Jūras ekosistēmu pārvaldībā uzmanība tiek pievērsta nevis atsevišķām sugām, bet visu ekosistēmu pastāvēšanai, kurās cilvēks ir neatņemama sastāvdaļa. Tiek uzsvērta to neatsveramā nozīme sociālekonomiskajā attīstībā, saglabātas ekosistēmu spējas radīt preces un pakalpojumus ilgtermiņā.

Mūsu nākotne ir cieši saistīta ar Baltijas jūras nākotni. To ieskauj deviņas valstis (Dānija, Somija, Zviedrija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Vācija, Polija, Krievija), kurās dzīvo vairāk kā 85 miljoni cilvēku. Astoņas no tām ir Eiropas Savienības dalībvalstis, līdz ar to Baltijas jūra ir nozīmīga saikne starp ES un Krievijas federāciju. Reģiona iedzīvotāji gan pārtikas, gan ienākumu plānošanā paļaujas uz veselīgu Baltijas jūras ekosistēmu un novērtē jūru kā nozīmīgu vietu dabas daudzveidībai un brīvā laika pavadīšanai.

Reģiona daudzveidība ir izaicinājums lēmumu pieņēmējiem atrast kopsaucējus sarežģītos jautājumos, tādos kā vides aizsardzība, ilgtspējīga attīstība un pārvalde. Līdz šim piekrastes valstis nav atradušas īpaši veiksmīgus risinājumus, saskaņojot jūras ekonomisko un sociālo izmantošanu ar tās aizsardzību. 

Izaicinājumu pastiprina fakts, ka Baltijas jūra ir viena no visnoslogotākajām jūrām uz planētas. Tiek plānots, ka nākošajos 20 gados kuģu kustība dubultosies, kā arī tas, ka visas jūras ekonomiskās aktivitātes pieaugs - dažās nozarēs pat par vairākiem simtiem procentu.

Ir pieņemti daudzi dokumenti, kas nosaka Baltijas jūras reģiona attīstību. 

ES stratēģija Baltijas jūras reģionam  ir pirmā makroreģionālā stratēģija, kuru Eiropadome pieņēma 2009. gada oktobrī. Tā tika izveidota, lai risinātu steidzamas vides problēmas, saistītas ar aizvien redzamāko Baltijas jūras degradāciju. 

HELCOM - “Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvencijas” pārvaldes institūcijai - ir visas deviņas Baltijas jūras piekrastes valstis, kā arī Eiropas Kopiena kā tās līgumslēdzējas puses. HELCOM ir izstrādājusi vērienīgu programmu, lai līdz 2021. gadam atjaunotu Baltijas jūras vides “labu ekoloģisko stāvokli”.

ES Ūdens pamatdirektīva un Jūras stratēģijas pamatdirektīva. Abos dokumentos izvirzīti mērķi, lai sasniegtu labu ekoloģisko stāvokli visos Eiropas ūdeņos līdz 2015. gadam un labu vides stāvokli visās Eiropas jūrās līdz 2020. gadam.

Kopējā ES lauksaimniecības un zivsaimniecības politika ir kritiska arī attiecībā uz to ietekmi uz vietējiem stimuliem dominējošajiem jūras vides pasliktināšanās virzītājiem. Šīm norādēm ir milzīga sociāla un ekonomiska ietekme uz reģionu, ņemot vērā to politisko nozīmi.